[ENG/LV] Daugavpils Station/Daugavpils stacija. #2: The rights of preserving Polishness/Tiesības saglabāt poļu.

The architecture of Daugavpils doesn't resemble a typical Polish city in any way, even one with a similar population. It consists of typical Soviet-era apartment blocks with very few new buildings, or any that resemble modern ones with attractive exteriors. In addition, there are pre-World War II tenement houses, small houses on small plots with courtyards and flower-vegetable gardens. Depending on the district, the concentration of these different types of buildings varies.

The road to my first protagonist, Mrs. Wanda, led through a densely packed residential area of single-family houses, where the walls and windows often extended right to the edge of the sidewalk, making me prefer not to look at them and instead keep my gaze forward to avoid accidentally peering into someone's window and being accused of nosiness. Here and there, between the houses, a block or two appeared, and at one point, a larger number of them emerged, and it was in one of those that the protagonist of this story lived. The building had no intercom, so I entered straight away and began my climb to find her apartment. The stairwell was clean but in need of a fresh coat of paint or some minor repairs. Finally, I found the right door, rang the bell once, then again, realizing after a while that I was not dealing with a young person who would rush to the door in three seconds, but someone for whom it took a little longer. My heart was pounding due to mild stress and uncertainty about how it would go, but right after the door opened, I knew it would be fine. Standing beyond the threshold was a cheerful, elderly lady - Mrs. Wanda.

"Good morning, I'm from Mr. Stankiewicz," I said, still slightly shaky.

"Oh, yes, please come in!" she replied.

After a while, I sat down in the hospitable part of her apartment, and we began our conversation.

Arhitektūra Daugavpils neatgādina nekādā veidā tipisku poļu pilsētu, pat nelielu ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu. Tajā dominē tipiski Padomju ēku bloki ar ļoti mazu jaunu ēku skaitu vai tādas, kas atgādina modernās ēkas ar pievilcīgu fasādi. Turklāt ir priekškara laikmeta namos pirms Otrā pasaules kara, mazas mājas ar maziem zemes gabaliem, kur ir pagalmi un puķu un dārzeņu dārzi. Atkarībā no rajona šo dažādo ēku veidu koncentrācija mainās.

Ceļš uz manu pirmo varoni, kundzi Vandu, vadīja caur blīvu vienģimenes māju dzīvojamās zonu, kur sienas un logi bieži vien stiepās tieši līdz ietves malai, liekot man izvairīties no tiem un skatīties uz priekšu, lai izvairītos no nejaušas ielūkošanās kādā logā un ne tiktu apsūdzēts par ziņkārību. Šeit un tur, starp mājām, parādījās kāds bloks vai divi, un kādā brīdī tie izplatījās lielākā skaitā, un viens no šiem blokiem bija šī stāsta varones dzīvesvieta. Ēkā nebija dzīvokļa interkoma, tāpēc es iegāju taisni iekšā un sāku kāpt uz augšu, lai atrastu viņas dzīvokli. Kāpņu telpa bija tīra, bet tai vajadzēja svaigu krāsu pārklājumu vai mazus remontdarbus. Beigās atradu pareizo durvis, divreiz piespiedu zvani, tad vēlreiz, pēc brīža apzinoties, ka nestrādāju ar jaunu cilvēku, kurš būtu aizskrējis pie durvīm trīs sekunžu laikā, bet kādam tas prasītu nedaudz ilgāk. Man sirds sitās vieglas stresa un neskaidrības dēļ par to, kā tas notiks, bet tieši pēc tam, kad durvis atvērās, zināju, ka viss būs kārtībā. Aiz sliekšņa stāvēja priecīga veca dāma - kundze Vanda.

"Sveiki, es nāku no kunga Stankēviča," es teicu, joprojām nedaudz sarauts.

"Aha, lūdzu, ienāciet!" viņa atbildēja.

Pēc brīža es sēdos viņas dzīvokļa viesistabā un mēs sākām mūsu sarunu.

example of Daugavpils buildings / Daugavpils ēku piemērs

Ancestors of Mrs. Wanda on her father's side came from the area around Braslaw, which is now in Belarus, but during the interwar period was part of the Second Polish Republic, specifically the Braslaw County in the Wilno Voivodeship. In the second half of the 19th century, they moved to the territory of present-day Latvia, initially to Ilukste and later to Daugavpils. Both her grandfather and father worked for the railways, which, to this day, albeit to a lesser extent, remains an important part of the Daugavpils landscape. The parents of our protagonist's father were a Polish couple, and her father married a Russian woman, Mrs. Wanda's mother.

Kundzes Vandai tēva puses priekšteči nāca no apvidus ap Braslavu, kas tagad atrodas Baltkrievijā, bet starpkaru periodā bija daļa no Otrās Polijas Republikas, konkrēti Braslavas apriņķis Vilnas vojevodēzē. Otrajā pusē 19. gadsimta vidū viņi pārcēlās uz šodienas Latvijas teritoriju, sākotnēji uz Ilūksti un vēlāk uz Daugavpili. Abi viņas vectēvs un tēvs strādāja dzelzceļā, kas, joprojām, lai arī mazākā mērā, ir nozīmīga Daugavpils ainavas sastāvdaļa. Mūsu varones tēva vecāki bija poļu pāris, bet viņas tēvs apprecējās ar krievu sievieti, kundzes Vandas māti.

Illegal school promotions

Mrs. Wanda's childhood coincided with the times of the First Republic of Latvia. Therefore, she grew up surrounded by three languages: Polish and Russian because of her parents, and Latvian - the official language of the country of residence. However, the primary language was Polish since our protagonist initially attended a Polish school. She also went to church, where Masses, religious services, catechism, and sacrament preparations were conducted in Polish. These three elements - the Polish language practiced in the family, school, and church, along with everything related to Poland, are what Mrs. Wanda considers most important in preserving Polish identity in the former Polish Livonia.

Our protagonist's school years were intertwined with the course of World War II. She began her education in a Polish school, which she continued during the first Soviet occupation and the German occupation. The problem was that the Nazis allowed Polish children to attend school only up to the fourth grade so that they could read, write, and perform basic mathematical operations but not rise above the level of "gray masses" intended to be cheap and easily manipulable labor force. Here, Polish resourcefulness and ingenuity came into play because Mrs. Wanda and her classmates, after completing the fourth grade, started studying in a class that was meant to cover the content of the fifth grade. This was done illegally and in great secrecy. They continued their education in this manner, so much so that after the war, they found themselves directly in the seventh grade, still in a Polish school that the Soviets agreed to operate - the new-old masters of these territories. After the tenth grade, they changed their minds, and the school was ordered to be closed, so our protagonist spent her last two years of high school in a Russian school. She mentioned that she also had the option of attending a Latvian school, but she did not feel confident using the language, and for this reason, as well as partly due to the proximity of the Russian language through her mother's background, she chose to attend the Russian school. She then continued her education at a Teachers' Institute and, upon completing it, worked as a physics teacher in several schools until her retirement.

Nepareizas skolas akcijas

Kundzes Vandas bērnība sakrita ar pirmā Latvijas Republikas laikiem. Tāpēc viņa uzauga apņemta ar trim valodām: poļu un krievu valodu, dēļ viņas vecākiem, un latviešu valodu - valsts oficiālā valoda dzīvesvietas valstī. Tomēr galvenā valoda bija poļu valoda, jo mūsu varone sākotnēji apmeklēja poļu skolu. Viņa arī apmeklēja baznīcu, kur Svētās misas, dievkalpojumi, katehismi un sakramentu sagatavošana notika poļu valodā. Šie trīs elementi - poļu valoda, kas tiek praktizēta ģimenē, skolā un baznīcā, kopā ar visu, kas saistīts ar Poliju, ir tas, ko kundze Vanda uzskata par svarīgāko Polijas identitātes saglabāšanā bijušajā Poļu Livonijā.

Mūsu varones skolas gadi bija savīti ar Otrā Pasaules kara gaitu. Viņa sāka izglītību poļu skolā, kuru viņa turpināja pirmajā Padomju okupācijā un Vācijas okupācijā. Problēma bija tā, ka nacisti atļāva poļu bērniem apmeklēt skolu tikai līdz ceturtajai klasei, lai viņi varētu lasīt, rakstīt un veikt pamata matemātiskas darbības, bet neaugsies virs "pelēkas masas" līmeņa, kas bija paredzēta lētai un viegli manipulējamai darba spēkam. Šeit iejaucas poļu izdomātība, jo kundze Vanda un viņas skolasbiedri, pabeidzot ceturtās klases, sāka mācīties piekto klasi paredzētajā klasē. Tas notika nelikumīgi un lielā slepenībā. Viņi turpināja savu izglītību šādā veidā, tādā mērā, ka pēc kara viņi nonāca septītajā klasē, joprojām apmeklējot poļu skolu, ko padomju varas piekrita darbināt - šo teritoriju jaunajiem-vecajiem pārvaldniekiem. Pēc desmitās klases viņi mainīja savu viedokli, un skolai tika dots norakstīšanas rīkojums, tāpēc mūsu varone pavadīja pēdējās divas vidusskolas klases rusu skolā. Viņa pieminēja, ka viņai bija iespēja apmeklēt arī latviešu skolu, bet viņa nejutās pārliecināta, izmantojot šo valodu, un tāpēc, kā arī daļēji tāpēc, ka viņas mātes izcelsmes dēļ bija tuva krievu valodai, viņa izvēlējās apmeklēt rusu skolu. Pēc tam viņa turpināja izglītību Skolotāju institūtā un, to pabeidzot, strādāja kā fizikas skolotāja vairākās skolās līdz pensijai.

Root seekers

At one point, Mrs. Wanda turned to the bookshelf and retrieved what looked like a master's thesis, which indeed it was. One of her relatives, living in Poland and studying at the University of Warsaw at the time, chose and completed a thesis on the origins of her family - the Czyzewski family from Kraslaw. On the one hand, it was a doubly beneficial situation because it provided sentimental, historical, and informational value to the family and an academic title. However, it was not a typical master's thesis of our times that involves a lot of copying and pasting, as it required an enormous amount of work, traveling thousands of kilometers, attempting to establish many contacts, hours spent searching and processing materials, etc. To this day, I am very impressed.

Incidentally, Mrs. Wanda also mentioned a relative from the same "branch of the family," who, while a student in Riga during the war, also served as a liaison in the "Wachlarz," transmitting secret information on Section V.

On the table next to the television was a photo of our protagonist with a middle-aged woman. She turned out to be the daughter of a school friend, who currently lives in Canada and came to Latvia some time ago to see the place of her ancestors' origin with her own eyes, with Mrs. Wanda as one of her guides to important, sentimental places in the area.

Saknes meklētāji

Vienā brīdī kundze Vanda pagriezās pie grāmatplaukta un izņēma to, kas izskatījās kā maģistra darbs, un tas tā arī bija. Viens no viņas radiniekiem, dzīvojot Polijā un studējot Vārsavas Universitātē, izvēlējās un pabeidza maģistra darbu par viņas ģimenes izcelsmi - Čiževska ģimene no Kraslavas. No vienas puses, tas bija divkārši izdevīgs stāvoklis, jo tas nodrošināja sentimentālu, vēsturisku un informatīvu vērtību ģimenei un akadēmisko titulu. Tomēr tas nebija tipisks mūsdienu maģistra darbs, kas ietver daudz kopēšanas un ielīmēšanas, jo tas prasīja milzīgu darbu, ceļošanu tūkstošiem kilometru, mēģinājumus izveidot daudz kontaktu, stundas, kas veltītas materiālu meklēšanai un apstrādei, utt. Līdz šim esmu ļoti iepriecināts.

K nebeni blakus televizoram bija fotogrāfija ar mūsu varoni un vidēji vecu sievieti. Izrādījās, ka tā ir skolas draudzenes meita, kura pašlaik dzīvo Kanādā un nāca uz Latviju pirms kāda laika, lai ar savām acīm redzētu savu priekšteču izcelsmes vietu, ar kundzi Vandu kā vienu no viņas gidiem uz svarīgām, sentimentālām vietām apvidū.

Television, press, literature, friends. All things Polish

Mrs. Wanda appreciates her access to TVP Polonia, which allows her to maintain a steady connection with the Polish language. During the Soviet era, it was much more challenging because even using the Polish language in families was not welcome. The same was true for practicing religion. Our protagonist had to stop going to church, to avoid persecution by the authorities because of her chosen profession. Fortunately, there was the option of subscribing to Polish newspapers, which Mrs. Wanda and her father did regularly.

With the fall of the Soviet Union and Latvia regaining its independence, the re-emerging Polish Union in Latvia issued demands for the reactivation of Polish schools and other institutions associated with Polish identity. As a result, the Polish Gymnasium and the Polish House began operating again, along with numerous initiatives centered around them: a choir, dance group, and a library where Mrs. Wanda volunteered for a while. These institutions became a place for regular meetings of the Senior Club, where retirees come together, spending time reading classic Polish literature aloud and, most importantly, forming a warm group of friends. Mrs. Wanda shared that they plan to visit a common friend, a doctor, who lives a few dozen kilometers from Daugavpils.

At one point, we heard the sound of a key turning in the front door lock, and shortly after, Mrs. Irena entered the hallway. She came for a moment to check if everything was okay with her sister, who lives alone. Politely but firmly, she declined our offer to join the conversation, explaining her lack of time, and bid us farewell. Right after this, Mrs. Wanda explained the coldness and distance from her sister by the fact that she married a Russian - as a family, they leaned more towards the Russian side, making a conversation about Polish identity somewhat awkward for her.

Televīzija, prese, literatūra, draugi. Viss poļu valodā

Kundze Vanda novērtē piekļuvi TVP Polonia, kas ļauj viņai uzturēt pastāvīgu sakari ar poļu valodu. Padomju ērā tas bija daudz grūtāk, jo pat ģimenē poļu valodas izmantošana nebija ieteicama. Tas pats attiecās uz reliģijas prakšanu. Mūsu varonei nācās pārtraukt apmeklēt baznīcu, lai izvairītos no vajāšanas no iestāžu puses sakarā ar viņas izvēlēto profesiju. Par laimi bija iespēja abonēt poļu avīzes, ko kundze Vanda un viņas tēvs darīja regulāri.

Ar Padomju Savienības sabrukumu un Latvijas atgūšanu, Polijas Savienība Latvijā izvirzīja prasības par poļu skolu un citu iestāžu, kas saistītas ar poļu identitāti, atjaunošanu. Kā rezultātā Polijas ģimnāzija un Poļu nams sāka darboties no jauna, kopā ar daudzām iniciatīvām, kas veltītas tiem: korim, deju grupai un bibliotēkai, kur kundze Vanda kādu laiku strādāja brīvprātīgi. Šīs iestādes kļuva par regulāru senioru kluba sapulcēm, kur pensionāri pulcējas kopā, pavadot laiku, lasot klasisku poļu literatūru skaļi un, visbeidzot, veidojot siltu draugu grupu. Kundze Vanda dalījās, ka viņi plāno apmeklēt kopēju draudzeni, ārsti, kura dzīvo dažu desmitu kilometru attālumā no Daugavpils.

Vienā brīdī mēs dzirdējām atslēgas skanējumu priekšējās durvis aizslēdzamā slēdzē, un drīz pēc tam iegāja kundze Irena priekštelpā. Viņa bija iegājusi uz mirkli, lai pārliecinātos, vai viņas māsai, kura dzīvo viena, viss ir kārtībā. Izcilā bet stingrā veidā viņa atteicās piedalīties sarunā, izskaidrojot trūkumu laika un izteikdama mums atvadu. Tūlīt pēc tam kundze Vanda izskaidroja sava māsas aukstumu un attālumu ar faktu, ka viņa apprecējās ar krievu vīrieti - kā ģimene viņi vairāk noliecās pret krievu pusi, padarot sarunu par poļu identitāti viņai nedaudz neērtu.

Photos and happiness

When my questions and conversation topics ran out, Mrs. Wanda wanted to keep me a little longer and pulled out photo albums. She went through her family's history in great detail, showing it to me in photographs. Weddings, Golden Anniversaries, and other celebrations, as well as shots from less formal moments like the construction of her parents' house or celebrating Līgo - the Latvian equivalent of Midsummer's Eve. There were also old posed photos of ancestors from pre-war photographic studios. Decades of years, people, faces, characters, relationships, events, and memories - all collected in several albums.

Today, Mrs. Wanda, aware that the autumn of her life has arrived, when asked what she currently lacks, replied after a brief pause: "youth." She lives modestly but at the right level, surrounded by family, friends, and acquaintances, and is enveloped by the memory and care of various institutions and organizations, including the Polish Embassy and the Polish Military stationed in Latvia. Above all, she is proud that despite many difficulties, she has preserved her Polish identity - language, faith, and her ancestors' traditions.

Every person, especially the elderly, has a need to feel important and appreciated. During our conversation, Mrs. Wanda offered me chocolates produced by the company Laime - a Latvian brand whose name literally means "happiness." During our farewell, I got the impression that my unexpected visit and the time spent together allowed her to feel that internal state for a while.

Fotogrāfijas un laime

Kad mani jautājumi un sarunas tēmas beidzās, kundze Vanda vēlējās mani turēt nedaudz ilgāk un izvilka fotoalbumus. Viņa detalizēti iepazina savas ģimenes vēsturi, parādot to man fotoattēlos. Kāzas, zelta jubilejas un citas svinības, kā arī kadri no mazāk formāliem mirkļiem, piemēram, viņas vecāku mājas celtniecība vai Līgo svētku svinēšana - Latvijas versija Jāņu vakaram. Tur bija arī veci pozu fotoattēli no priekškara fotografēšanas studijām pirms kara. Desmitgades, cilvēki, sejas, raksturi, attiecības, notikumi un atmiņas - visa tas apkopots vairākos albumos.

Šodien kundze Vanda, apzinoties, ka viņas dzīves rudens ir iegājis, uz jautājumu, kas viņai šobrīd trūkst, atbildēja pēc īsas pauzes: "jaunība". Viņa dzīvo apmērami, bet pareizajā līmenī, apkārtēja ar ģimeni, draugiem un pazīšanām, un viņu aptver atmiņa un rūpes no dažādām iestādēm un organizācijām, ieskaitot Poļu vēstniecību un Poļu militāro klātbūtni Latvijā. Pār visu to, viņa ir lepna, ka neskatoties uz daudzām grūtībām, viņa ir saglabājusi savu poļu identitāti - valodu, ticību un viņas priekšteču tradīcijas.

Katram cilvēkam, it īpaši veciem cilvēkiem, ir nepieciešams justies svarīgam un novērtētam. Mūsu sarunas laikā kundze Vanda piedāvāja man šokolādes, kas ražotas uzņēmumā Laime - Latvijas zīmols, kura nosaukums burtiski nozīmē "laime". Mūsu atvadu laikā ieguvu iespaidu, ka manis negaidītais ciemojums un kopā pavadītais laiks ļāva viņai uz mirkli izjust šo iekšējo stāvokli.

---

---

"Daugavpils station" is a multi-part reportage about the Polish community in eastern Latvia. It was published in 2018 in Polish on my old account @basementdisco. Five years after the premiere, I present versions in English and Latvian.
Translations assisted by ChatGPT.

"Daugavpils stacija" ir vairāku daļu reportāža par poļu kopienas klātbūtni Austrumlatvijā. Tā tika publicēta 2018. gadā poļu valodā manā vecajā kontā @basementdisco. Piecas gadu pēc premjeras es piedāvāju versijas angļu un latviešu valodās.
Tulkošanu veica, izmantojot ChatGPT.